Pītavimānavatthu

“Pītavatthe pītadhaje, pītālaṅkārabhūsite; Pītacandanalittaṅge, pītauppalamālinī.

Pītapāsādasayane, pītāsane pītabhājane; Pītachatte pītarathe, pītasse pītabījane.

Kiṁ kammamakarī bhadde, pubbe mānusake bhave; Devate pucchitācikkha, kissa kammassidaṁ phalan”ti.

“Kosātakī nāma latatthi bhante, Tittikā anabhicchitā; Tassā cattāri pupphāni, Thūpaṁ abhihariṁ ahaṁ.

Satthu sarīramuddissa, vippasannena cetasā; Nāssa maggaṁ avekkhissaṁ, na taggamanasā satī.

Tato maṁ avadhī gāvī, thūpaṁ apattamānasaṁ; Tañcāhaṁ abhisañceyyaṁ, bhiyyo nūna ito siyā.

Tena kammena devinda, maghavā devakuñjara; Pahāya mānusaṁ dehaṁ, tava sahabyamāgatā”ti.

Idaṁ sutvā tidasādhipati, Maghavā devakuñjaro; Tāvatiṁse pasādento, Mātaliṁ etadabravi.

“Passa mātali accheraṁ, cittaṁ kammaphalaṁ idaṁ; Appakampi kataṁ deyyaṁ, puññaṁ hoti mahapphalaṁ.

Natthi citte pasannamhi, appakā nāma dakkhiṇā; Tathāgate vā sambuddhe, atha vā tassa sāvake.

Ehi mātali amhepi, bhiyyo bhiyyo mahemase; Tathāgatassa dhātuyo, sukho puññāna muccayo.

Tiṭṭhante nibbute cāpi, same citte samaṁ phalaṁ; Cetopaṇidhihetu hi, sattā gacchanti suggatiṁ.

Bahūnaṁ vata atthāya, uppajjanti tathāgatā; Yattha kāraṁ karitvāna, saggaṁ gacchanti dāyakā”ti.

Pītavimānaṁ navamaṁ.